— Tomas, — viņa pavēlēja, — izsauciet pa telefonu policiju. Kāpēc jūs tik ilgi nenācāt?
— Es nācu, tikko izdzirdēju zvanu, kundze, — atbildēja pārvaldnieks.
Zaglis ne mirkli nenovērsa acu no viņas, un arī misis Setlifa skatījās uz viņu, bet, ieminējusies par zvanu, sieviete pamanīja svešinieka acīs pavīdam neizpratni.
— Piedodiet, — teica pārvaldnieks, — bet vai nebūtu labāk, ja es paņemtu revolveri un pamodinātu kalpotājus?
— Nē, piezvaniet policijai. Es pati aizturēšu šo cilvēku. Ejiet un rīkojieties ātri!
Pārvaldnieks izšļūca no istabas, bet vīrietis un sieviete palika sēžam, skatīdamies viens otram acīs. Sievieti šis notikums iepriecināja ar savu aso pārdzīvojumu, viņa jau iztēlojās, ko runās paziņas, jau redzēja nedēļas laikrakstu hronikās ziņu par jauno skaisto misis Setlifu, kura viena pati sagūstījusi bruņotu laupītāju. Viņa nešaubījās, ka tā būs sensācija.
— Kad jums piespriedīs to, ko jūs minējāt, — viņa salti teica, — jums pietiks laika pārdomāt, cik muļķīgi jūs rīkojāties, mēģinādams piesavināties svešu īpašumu un draudēdams sievietei ar revolveri. Jums pietiks laika pamatīgi iegaumēt šo mācību. Bet tagad sakiet man taisnību. Jums nav neviena drauga, kuram vajadzētu palīdzēt nelaimē. Viss, ko jūs man'stāstījāt, ir meli.
Vīrietis neatbildēja. Kaut gan viņa skatiens bija pievērsts misis Setlifai, taj-ā nekas nebija lasāms. īstenībā sievieti uz brīdi it kā aizsedza plīvurs, un viņš redzēja tikai saules apspīdētus Rietumus, kur vīrieši un sievietes stāvēja galvas tiesu augstāk par šiem caurcaurēm izkurtējušajiem Austrumu pilsētu iedzīvotājiem.