Misis Setlifa pamanīja viņa kļūdu, novērtēja naivo komplimentu un nolēma atstāt svešo neziņā.

—   Kā jūs zināt, ka esmu mis Setlifa? — viņa jautāja.

—   Vai tad šī nav vecā Setlifa māja?

Viņa pamāja ar galvu.

—   Es nemaz nezināju, ka viņam ir meita, bet laikam jūs pati tā būsiet. Bet tagad, ja tas neapgrūtina jūs, pa­rādiet man, kā tikt ārā no šejienes, un es būšu jums ļoti pateicīgs.

—   Bet kālab lai es rādītu? Jūs taču esat laupītājs, kramplauzis.

—   Ja es nebūtu iesācējs šajā lietā, es vilktu jums no pirkstiem gredzenus, nevis taisītu ceremonijas, — viņš sacīja. — Es atnācu apkrāmēt veco Setlifu, nevis aplau­pīt sievietes. Ja jūs paiesiet nost no durvīm, es pats atra­dīšu ceļu ārā.

Misis Setlifa bija apķērīga sieviete un saprata, ka no šī cilvēka nav ko baidīties. Bija skaidrs, ka viņš nav pro­fesionāls noziedznieks. Pēc viņa izrunas varēja spriest, ka viņš nav no pilsētas. Misis Setlifai šķita, ka viņu ap­dveš lielāku plašumu spirgtā elpa.

—   Bet ja nu es kliedzu? — viņa ziņkāri iejautājās. — Ja sāku saukt palīgā? Jūs taču nespēsiet nošaut mani… sievieti?

Viņa pamanīja apjukumu svešinieka brūnajās acīs. Viņš atbildēja lēni, domīgi, it kā risinātu smagu uzdevumu.

—   Tad es laikam žņaugtu jūs un nodarītu jums ļaunu.