— Sievietei?
— Es būtu spiests to darīt, — viņš atbildēja, un misis Setlifa redzēja, ka vīrieša lūpas skarbi savelkas. — Jūs gan esat tikai vāja sieviete, bet, redzat, mis, es taču nedrīkstu nonākt cietumā. Nē, mis, nekādā ziņā nedrīkstu. Draugs gaida mani Rietumos. Viņš iekūlies nelaimē, un man jāpalīdz viņam izķepuroties. — Viņa lūpas vēl vairāk savilkās. — Es, jādomā, varētu aizžņaugt jums rīkli, nenodarot pārāk lielas sāpes.
Misis Setlifa skatījās uz viņu neticīgi kā mazs bērns.
— Es vēl nekad neesmu redzējusi kramplauzi, — viņa paskaidroja, — un jūs nevarat ne iedomāties, cik man interesanti runāt ar jums.
— Es neesmu nekāds kramplauzis, mis. Tas ir, neesmu īsts, — viņš steigšus piemetināja, redzēdams, ka sieviete skatās uz viņu ar ironisku neticību. — Tā varētu domāt, ja jau esmu ielauzies jūsu mājā. Bet pie tāda darba esmu ķēries pirmo reizi. Man vajadzīga nauda … briesmīgi vajadzīga. Bez tam es uzskatu, ka ņemu to, kas man pienākas.
— Nesaprotu. — Viņa iedrošinādama pasmaidīja. — Jūs esat atnācis uz šejieni laupīt, bet laupīt nozīmē ņemt to, kas jums nepieder.
— Tā ir, un tā nav… Sis ir īpašs gadījums. Bet nu man laiks iet prom.
Viņš pagāja uz durvju pusi, bet misis Setlifa aizstājās priekšā. Tas bija ļoti skaists šķērslis. Viņš izstiepa kreiso roku, it kā lai sagrābtu viņu, bet tad saminstinājās. Viņu nepārprotami bija apbūris misis Setlifas maigums un sievišķība.