— Redzat nu! — viņa triumfējoši iesaucās. — Es zināju, ka jūs neaiztiksiet mani.
Vīrietis bija apjucis.
— Es nekad neesmu rupji apgājies ar sievietēm, — viņš paskaidroja, — un nav viegli saņemties, lai to darītu. Bet, ja jūs kliegsiet, es būšu spiests.
— Vai jūs dažas minūtes nepaliktu parunāties? — viņa apjautājās. — Tas ir tik interesanti. Es gribu, lai jūs paskaidrojat, kāpēc laupīt nozīmē ņemt to, kas jums pienākas.
Viņš ar apbrīnu paskatījās uz sievieti.
— Es vienmēr domāju, ka sievietēm ir bail no laupītājiem, — viņš atzinās, — bet jūs, kā redzams, neesat no tādām.
Viņa jautri iesmējās.
— Zināt, laupītāji ir dažādi. Es nebaidos no jums, tāpēc ka redzu — jūs neesat no tiem, kas spēj nodarīt pāri sievietei. Nu, parunāsimies drusku. Mūs neviens netraucēs. Esmu viena mājā. Mans … mans tēvs ar nakts vilcienu aizbrauca uz Ņujorku. Mājkalpotāji visi guļ. Gribētos iedot jums kaut ko ieēst: sievietes vienmēr pacienā ar vakariņām laupītājus, kurus viņas noķer, vismaz romānos tā notiek. Bet es nezinu, kur lai atrod ēdamo. Varbūt jūs gribat kaut ko iedzert?
Svešais stāvēja neziņā un neko neatbildēja, bet misis Setlifa redzēja, ka apbrīna viņa acīs kļūst aizvien lielāka.
— Vai jums nav bail? — viņa jautāja. — Apsolu, ka nenoindēšu jūs. Es pati dzeršu kopā ar jums, lai pierādītu, ka viss kārtībā.