— Jūs patiešām esat lieliska! — viņš sacīja, pirmo reizi nolaizdams revolveri. — Tagad lai neviens vairs nemēģina man iestāstīt, ka pilsētnieces ir bailīgas. Kas jūs esat — vārga, maza, jauka sieviete, bet dūšas jums netrūkst. Un galvenais — jūs esat tik paļāvīga! Nav daudz tādu sieviešu un arī vīriešu, kuri sarunātos ar apbruņotu laupītāju tā kā jūs ar mani.
Misis Setlifa pasmaidīja, iepriecināta par komplimentu, bet viņas seja kļuva nopietna, kad viņa teica:
— Tas tāpēc, 'ka jūs man iepatikāties. Jūs izskatāties pārāk pieklājīgs, lai būtu laupītājs. Metiet pie malas šo nodarbošanos. Ja jums neveicas, pameklējiet darbu. Nolieciet savu pretīgo revolveri, un parunāsimies par to. Jums ir jāatrod darbs.
— Sajā pilsētā nekas neiznāks, — viņš ar rūgtumu piezīmēja. — Esmu nodeldējis pēdas, meklēdams darbu. Patiesību sakot, kādreiz es biju liels vīrs … kamēr vēl nebiju palicis bez darba.
Svešajam acīmredzot patika jautrie smiekli, ar kuriem sieviete novērtēja viņa asprātību, bet viņa pamanīja to un izmantoja izdevību. Atgājusi nost no durvīm, viņa devās taisni pie bufetes.
— Izstāstiet man visu sīki, kamēr es sameklēju jums dzeramo. Ko jūs dzerat? Viskiju?
— Jā, mem, — viņš teica, sekodams sievietei, bet joprojām neizlaizdains no rokas lielo revolveri un nedroši skatīdamies uz neapsargātajām durvīm.