Misis Setlifa tomēr negribēja laist vaļā savu zagli. Viņa bija pārāk nosvērta sieviete, lai aizrautos ar romantisku piedzīvojumu, bet šajā situācijā bija kaut kas satraucošs, kas viņu iepriecināja. Bez tam viņa zināja, ka nav ko baidīties. Šis cilvēks, lai gan viņam bija liels žoklis un bargas brūnas acis, bija ārkārtīgi paklausīgs. Un kaut kur dziļi sievietes apziņā pazibēja doma, kā draugi brīnīsies uzzinājuši. Būtu žēl palaist garām tādu izdevību.
— Jūs vēl neesat paskaidrojis, kāpēc jums aplaupīt nozīmē tikai paņemt to, kas jums pienākas, — viņa teica. — Apsēdieties te, pie galda, un pastāstiet.
Viņa pievilka klāt krēslu, bet svešo nosēdināja sev pretī. Varēja manīt, ka viņa piesardzība vēl nav zudusi, un viņš vērīgi skatījās apkārt, atkal un atkal ar slēptu sajūsmu uzlūkodams sievieti, taču ne pārāk ilgi ar acīm kavēdamies pie viņas. Kad misis Setlifa runāja, laupītājs vairāk ieklausījās citās skaņās nekā viņas balsī. Viņš neaizmirsa arī revolveri, kas gulēja uz galda stūra starp abiem ar spalu viņam turpat pie labās rokas.
Taču viņš bija ienācis svešā, nepazīstamā mājā. Sis Rietumu dēls, kuram netrūka izmanības mežos un līdzenumos, kuram acis un ausis vienmēr bija vaļā, nezināja, ka zem šī galda sarunu biedrei pie pašas kājas ir elektriskā zvana poga. Viņš nekad nebija dzirdējis par tādu ierīci, un te viņa vērīgums un piesardzība neko nelīdzēja.