Viņš bez starpgadījumiem aizkļuva līdz turienei, tumsā taustīdamies pa pazīstama­jām ejām, un jau bija iekampis krietnu malku ruma, kad piepeši izdzirdēja dīvainu čaboņu. Šajā labirintā bija grūti saprast, no kuras puses nāk skaņas. Simpkinss sajuta krūtīs aukstumu.

«Meklē. Neko teikt, jauki spēlēt paslēpes.

Kaut nu tikai līdz rītam neatrastu. Tad vaja­dzēs lūgt mis Kingmanes aizstāvību.» Un viņš, elpu aizturējis, aizlavījās uz rūmes tālāko kaktu, gandrīz pie paša apšuvuma. Tieši tur, aiz apšuvuma, piepeši atskanēja švīkstoņa, it kā no jūras dzīlēm izpeldējis nezināms briesmonis ar grubuļainu ādu ber­zētos gar kuģa bortu. Noslēpumainās skaņas kļuva aizvien stiprākas. Un pēkšņi Sim­pkinss sajuta, ka visu tvaikoni sadrebina mīksts grūdiens. Ne viļņi, nedz piekrastes akmeņi nevarēja izraisīt tik dīvainu zvalstī- Šanos. Sekoja vēl daži grūdieni kopā ar apslāpētu rūkoņu.

Simpkinsu pārņēma cilvēka tālo senču dzīvnieciskās šausmas, stindzinošas šausmas, ko rada nezināmais. Posts tam, kas nespēj uzreiz pārvarēt šīs bailes: tad aklie, dzīvnie­ciskie instinkti aptumšo prātu, paralizē gribu, pašsavaldīšanos.

Simpkinss juta, ka pakausi apdveš auk­stums un mati saslejas stāvus. Viņam šķita, ka sajūt katra mata kustību. Mežonīgi rēk­dams, klupdams un krizdams viņš metās augšup, uz klāju.