Pretī nāca Gatlings. Simpkinss, aizmirsis visu, izņemot bailes no nezināmā, gandrīz vai metās apskaut to, no kura tikko bija slēpies kā pele alā.
— Kas tur ir? — viņš prasīja, svelpjoši šņākuļodams (nervu spazmas bija aizžņau- gušas rīkli), un sagrāba Gatlingu aiz rokas.
— Es zinu tikpat daudz kā jūs … Kuģis mīksti sazveLās uz sāniem, tad priekšgals iegrima un atkal pacēlās. Es uz ātru roku saģērbos un iznācu paskatīties.
Spoža mēness gaisma lējās pār da]u klāja. Avārijā cietušais tvaikoņa priekšgals bija iegrimis ūdenī, un klājs šeit atradās gandrīz ūdens līmenī.
Simpkinss palika augstāk, ar skatienu pavadīdams Gatlingu, kas apskatīja visu kuģa priekšgalu.
— Savādi, savādi … Nokāpiet taču lejā, Simpkins, neesiet tik bailīgs.
— Pateicos, bet es- arī no šejienes labi saredzu.
— Tas esat jūs, Simpkins? Kas noticis?
— Mis Kingmane, lūdzu, nāciet šurp, — teica Gatlings, ieraudzījis Vivianu, kas kāpa lejā pa klāju.
Viņa piegāja pie Gatlinga, un tad arī Simpkinss iedrošinājās nokāpt lejā. Jaunās sievietes klātbūtne nomierināja viņu.
— Paskatieties, mis!
Klājs spoži balsnīja gaišajos mēness staros. Uz šī baltā fona izcēlās tumši plankumi un pēdas — it kā milzīgs dzīvnieks būtu uzlīdis uz klāja, apmetis pusloku un pāršļū- cis pāri labajam bortam, kā salmiņus nolauzdams eliņu dzelzs stieņus.