— Pievērsiet uzmanību: izskatās, ka sliedi atstājis smags vēders, vilkdamies pa klāju. Un gar sāniem — ķepu vai, ticamāk, peld- spuru pēdas. Mūs apciemojis kāds nezināms briesmonis.
Simpkinsam atkal sametās bail, un viņš klusītēm sāka kāpties atpakaļ pa klāja slīpumu.
— Bet kas tie par gružiem? Kādi augi, ko acīmredzot atstājis nezināmais apmeklētājs? — Un mis Kingmane pacēla no grīdas ūdenszāles.
Gatlings uzmanīgi apskatīja ūdenszāli un nīgri pašūpoja galvu.
— Sargassum, no brūnaļģu grupas … Jā, neapšaubāmi! Tās ir Sargasu jūras aļģes. Tad redz, kur mēs esam aiznesti. Velns parāvis! Tas nemaz nav labi. Mums jāapspriež stāvoklis.
Visi trīs uzkāpa augšklājā. Briesmas radīja tuvības sajūtu. Simpkinss atmeta ar roku savām «tiesībām», saprazdams, ka viņus var glābt tikai Gatlinga zināšanas, pieredze un enerģija.
Detektīvu visvairāk satrauca nezināmais briesmonis. Kaut kādu Sargasu ūdenszāli viņš neuzskatīja par uzmanības cienīgu.
— Ko jūs, Gatling, domājat par mūsu nelūgto viesi? — Simpkinss jautāja, kad visi bija apsēdušies pītajos krēslos.
Gatlings paraustīja plecus, joprojām grozīdams rokā ūdensaugu.
— Tas nav ne astoņkājis, nedz haizivs, nedz arī kāds cits no pazīstamajiem jūras iemītniekiem… Varbūt šeit, šajā noslēpumainajā Atlantijas okeāna nostūrī dzīvo mums nezināmi briesmoņi, kādi nebūt plezio-