zauri, kas saglabājušies no pirmatnējiem laikiem.

—   Un ja nu viņi izlien no ūdens un uzbrūk mums?

—   Mums jābūt gataviem sagaidīt visu ko. Taču, jāatzīstas, mani vairāk satrauc nevis nezināmie briesmoņi, bet gan šī te lapiņa. — Un viņš parādīja a|ģes lapu.

—   Tvaikonis tomēr ir pārāk liels un stiprs, lai pat šie nezināmie zemūdens pasaules milži spētu to pievārēt. Arī mūsu šaurajās kajītēs tie nevar iespraukties. Un, galu galā, mums ir ieroči. Bet kāds ierocis var uzva­rēt šo? — Viņš atkal norādīja uz brūnaļģi.

—   Kas šajā sīkajā lapiņā tik briesmīgs? — Simpkinss jautāja.

—   Tas, ka mēs esam nonākuši Sargasu jūras rajonā. Sī noslēpumainā jūra atrodas rietumos no Korvo — tā ir viena no Azoru salām — un aizņem sešas reizes lielāku pla­tību nekā Vācija. To viscaur sedz biezs brūn- aļģu paklājs. «Aļģe» spāņu valodā ir «sar- gassa», — tā cēlies jūras nosaukums.

—  Kā tad tā: jūra okeāna vidū? — mis Kingmane jautāja.

—   Jā, šis jautājums pat zinātniekiem vēl nav skaidrs. Jūs droši vien zināt, ka siltā Golfa straume no Florīdas līčiem plūst uz ziemeļiem, uz Spicbergenu. Bet pa ceļam šī straume sadalās, un viens atzarojums grie­žas atpakaļ uz dienvidiem, plūst līdz Azoru salām, iet uz Āfrikas rietumu krastiem un beidzot, apmetis pusloku, atgriežas pie Antiļu salām. Izveidojas silts aplis, kas ietver auk­stus, mierīgus ūdeņus — Sargasu jūru. Paskatieties uz okeānu!