—   Kā jums, mis, patīk jūsu kajīte?

Mis Kingmane atskatījās. Viņas priekšā stāvēja kapteinis, kas uzskatīja par savu pie­nākumu veltīt laipnu ievērību «visdārgāka­jiem» pasažieriem.

—   Pateicos, mister…

—   Brauns.

—   … mister Braun, lieliski. Mēs iegriezī­simies Marseļā?

— Pirmā piestātne ir Ņujorka. Ak tā, var: būt mēs dažas stundas aizkavēsimies Gibral­tārā. Jums gribētos redzēt Marseļu?

—   O, nē, — steidzīgi un pat ar izbailēm' attrauca mis Kingmane. — Man līdz nāvei apnikusi Eiropa. — Un, brītiņu klusējusi, viņa jautāja: — Sakiet, kapteini, uz mūsu tvaikoņa … ir noziedznieks?

—   Kads noziedznieks?

—   Kāds apcietinātais …

—   Varbūt pat vairāki. Parasta parādība. Sī publika taču mēdz no Eiropas tiesas mukt uz Ameriku, bet no amerikāņu — uz Eiropu. Slepenpolicisti izseko viņus un nogādā šīs noklīdušās avis atpakaļ dzimtenē. Viņu klāt­būtne uz kuģa nav bīstama, — jūs varat būt pilnīgi mierīga. Viņus atved bez važām vie­nīgi tādēļ, lai nepiesaistītu publikas uzma­nību. Kajītē viņiem tūlīt uzliek roku dzelžus un piekaļ pie guļvietas.

— Tas taču ir-briesmīgi! — mis Kingmane noteica.

Kapteinis paraustīja plecus.