Ne kapteinis, ne pati mis Kingmane nesaprata to neskaidro sajūtu, kas izraisīja šo izsaucienu. Briesmīgi, ka cilvēkus kā meža zvērus piekaļ ķēdē. Tā domāja kapteinis, kaut arī uzskatīja to par saprātīgu nodrošināšanās līdzekli.
Briesmīgi, ka Šis jaunais cilvēks, kas nemaz neizskatās pēc noziedznieka un ne ar ko neatšķiras no viņas aprindu cilvēkiem, visu ceļu sēdēs piekalts smacīgā kajītē, — tāda bija neapjaustā, neapzinātā doma, kas saviļņoja mis Kingmani.
Un, dziļi ievilkusi dūmu no cigaretes, viņa nogrima domās.
Kapteinis neuzkrītoši aizgāja. Spirgtais jūras vējš rotaļājās ar mis Kingmanes baltā zīda kaklauta stūri un kastaņbrūnajām cirtām.
Pat līdz šejienei, kaut osta jau atradās vairāku jūdžu attālumā, atlidoja ziedošo magnoliju smarža kā pēdējais Dženovas krasta sveiciens. Milzīgais tvaikonis nepagu- ris šķēla zilo ūdeni, atstādams aiz sevis viļņotu sliedi, kas iesniedzās tālumā. Viļņi kā ņipras adatiņas steidzās aizlāpīt rētu zīdainajā jūras klaidā.
II. vētraina nakts
— Šahs. Šahs un mats.
— Ak, kaut jūs haizivs aprītu! Jūs spēlējat meistarīgi, mister Gatling, — teica slavenais Ņujorkas detektīvs Džims Simpkinss un saīdzis pakasīja aiz labās auss. — Jā, jūs spēlējat lieliski, — viņš turpināja.