— Un tomēr es spēlēju labāk par jums. Jūs mani pieveicāt šahā, toties es jums, Gatling, pie­teicu lielisku šahu un matu tur, Dženovā, kad jūs kā šaha karalis slēpāties sagrautās mājas vistālākajā lauciņā! Jūs gribējāt paslēpties no manis! Veltīgi! Džims Simpkinss atradīs cilvēku pat jūras dibenā. Te nu jums ir šahs un mats. — Un, pašapmierināti atzvēlies krēslā, viņš aizsmēķēja cigāru.

Redžinalds Gatlings paraustīja plecus.

—  Jums bija pārāk daudz bandinieku. Jūs sacēlāt kājās visu Dženovas policiju un ielencāt mani pēc visiem likumiem. Neviens šahists nevar uzvarēt, ja viņam ir tikai karaļa figūra pret visām pretinieka figūrām. Un bez tam; mister Džim Simpkins, mūsu partija vēl … nav beigusies.

—  Jūs tā domājat? Šī ķēdīte vēl nav jūs pārliecinājusi? — Detektīvs pakustināja vieglu, bet stipru važu, ar kuru Gatlinga kreisā roka bija piekalta pie kojas metāla stieņa.

—  Jūs esat naivs, kā jau daudzi ģeniāli cilvēki. Vai tad važas ir loģisks pierādī­jums? Bet labāk neiedziļināsimies filozofijā.

—   Un turpināsim spēli. Es pieprasu revanšu, — Simpkinss nobeidza.

—   Diez vai mums tas izdosies. Kuģis šūpojas aizvien stiprāk, un var gadīties, ka figūras sajūk, iekams mēs būsim beiguši spēli.

—   Kā tas būtu saprotams, — arī pārnestā nozīmē? — Simpkinss, uzstādīdams kauliņus, jautāja.