— Kā jums tīk.
— Jā, pamatīgi šūpo. — Un viņš izdarīja gājienu.
Kajīte bija smacīgi un karsti. Ta atradās zem ūdens līnijas, netālu no mašīnu telpas, kura kā spēcīga sirds tricināja sienas un pildīja tuvākās kajītes ar ritmisku troksni. Spēlētāji klusēdami centās nosargāt šaha galdiņa līdzsvaru.
Šūpoja aizvien stiprāk. Vētra plosījās kā traka. Tvaikonis sazvēlās uz kreisajiem -sāniem, lēnām izlīdzinājās. Atkal … Vēl… Kā piedzēries …
Šaha figūras aizripoja. Simpkinss nogāzās uz grīdas. Gatlingu noturēja ķēde, bet tā sāpīgi iegriezās viņa rokas delmā, ap kuru bija aplikta aproce.
Simpkinss izlamājās un apsēdām uz grīdas.
— Šeit ir drošāk. Zināt, Gatling, man nav labi… šitā … jūras slimība. Es vēl nekad neesmu piedzīvojis tik briesmīgu šūpošanu. Es likšos gulēt. Bet. .. vai jūs neaizbēgsit, ja man kļūs slikti?
— Katrā ziņā, — Gatlings, ierīkodamies
kojā, atbildēja. — Saraušu ķēdi un aizbēgšu … metīšos viļņos. Man vairāk pa prātam haizivju sabiedrība … ■
— Jūs jokojat, Gatling. — Simpkinss aiz- rāpās līdz kojai un vaidēdams apgūlās.
Viņš nepaspēja izstiepties, kad jauns drausmīgs trieciens, kas satricināja visu H kuģi, izsvieda viņu no gultas. Kaut kur krakšķēja, šķindēja, trokšņoja, dunēja. Augšā bija dzirdami kliedzieni un kāju dipoņa, un, pārskanēdama visu šo daudzbalsīgo troksni, pēkšņi satraucoši iekaucās sirēna, kas deva signālu: «Visi uz klāja!»