Pārvarēdams nogurumu un vājumu, turēdamies pie sienām, Simpkinss devās uz durvīm. Viņš bija līdz nāvei pārbijies, bet mēģināja to neizrādīt ceļabiedram.
— Gatling! Tur kaut kas ir noticis. Es iešu paskatīties. Piedodiet, bet esmu spiests ieslēgt jūs! — Simpkinss nokliedza. /
Gatlings nicinoši uzlūkoja detektīvu un nekā neatbildēja.
Šūpošanās turpinājās, tomēr varēja manīt, ka tvaikoņa priekšgals lēnām grimst.
Pēc dažām minūtēm durvīs parādījās Simpkinss. No viņa lietusmēteļa straumēm plūda ūdens. Detektīva sejā bija lasāmas šausmas, kuras viņš 'vairs nemēģināja slēpt.
— Katastrofa .. . Mēs grimstam … Tvaikonim ir sūce… Kaut gan neviens īsti nezina .. . Gatavo laivas … pavēlē'ts aplikt korķa vestes… Taču nevienu vēl nelaiž laivā. Saka, ka kuģim esot diez kādas tur
šķērssienas, varbūt vēl nenogrimšot, ja tur kaut ko tādu izdarīšot, velns zina, ko … Pasažieri cīnās ar matrožiem, kas viņus dzen nost no laivām . .. Bet es, ko es lai iesāku? — viņš kliedza, uzbrukdgms Gatlingam tā, it kā tas būtu visu detektīva nelaimju vaininieks. — Ko es lai iesāku? Glābjos pats un uzmanu jūs? Var gadīties, ka mēs nonākam dažādās laivās, un jūs droši vien aizbēgsit.