— Vai tad tas jums nav mierinājums? — Gatlings smīnēdams jautāja un rādīja ķēdi, ar kuru bija piekalts.
— Es taču nevaru palikt kopā ar jums, velns parāvis!
— Ar vārdu sakot, jūs gribat izglābties pats, izglābt mani un tos desmittūkstoš dolārus, kas jums apsolīti, ja notversit mani? No sirds jūtu līdz — jūs patiešām esat grūtā stāvoklī, bet nekādi nevaru palīdzēt.
— Varat, varat… Klausieties, dārgais! — Simpkinsa balss kļuva pieglaimīga, viņš sarāvās čokurā kā nabags, kas lūdz žēlastības dāvanu. — Dodiet vārdu … tikai dodiet vārdu, ka krastā neaizbēgsit no manis, un es tūlīt atslēgšu ķēdi un noņemšu no jūsu rokas … tikai dodiet vārdu. Es jums ticu.
— Pateicos par uzticību. Tomēr es neko neapsolu. Ak tā, nē: pie pirmās izdevības aizbēgšu. To varu jums apsolīt.
— O! .. . Paskat tikai! … Bet ja nu es jūs, āža piere, atstāju šeit? — Un, nenogaidījis atbildi, Simpkinss metās uz durvīm.
Simpkinss galanti palocījās.
— Atļaujiet stādīties priekšā: aģents Džims Simpkinss. Un tas ir misters Redži- nalds Gatlings, kas, ta sakot, atrodas manā uzraudzībā . ..
Kingmane nezināja, kā izturēties pret aģentu un noziedznieku. Tagad Kingmane, miljardiera meita, atradās vienā sabiedrībā ar šiem cilvēkiem. Turklāt vienam no tiem viņa ir pateicību parādā par savas dzīvības glābšanu, jāpateicas tam. Bet — sniegt roku noziedzniekam? Nē, nē! Par laimi viņa vēl ir pārāk vāja, nevar pacelt roku… nu, protams, nevar. Viņa pakustināja roku, nepaceldama to, un vārgā balsī sacīja: