Baiba apvēlās uz vēdera un pašķielēja uz Daumantu. Acis ciet. Droši vien aizsnaudies. Visu nakti izvārdzis. Baibu pārņēma spējš maigums. Viņa pastiepa roku un viegli noglāstīja mīļotā plecu. Vīrs… pie šī vārda vēl nav pierasts. Pēc mēneša viņi abi sareģistrēsies un visu mūžu būs kopā.

Daumants juta šo pieskārienu un caur plakstiņu spraugu pavērās Baibā. Atirusī bize kā rūsgans lakats pārklāja kailo mugura. Acis zalgoja mīlestība, pasakot vairāk nekā vārdi. Ārsts pārrunās ar zēniem bija apgalvo­jis, ka vīrieši īstu mīlestību iepazīstot tikai no divdesmit četru gadu vecuma. Tas, kas notiekot līdz tam, esot vie­nīgi sekss, kaila dzimumtieksme. Kādas muļķības! Tad jau iznāk, ka viņš ir nenormālais, jo iemīlēja Baibu, kad vi­ņam bija sešpadsmit. Tomēr, ja grib būt pavisam godīgs, tā zēnu dienu mīlestība atšķiras no šis, kuru viņš pārdzīvo pašlaik. Toreiz pietika just Baibu līdzās, nejauši pieskar­ties, izdarīt ko labu, lai būtu laimīgs, tagad glāsti, sir­snīgie apskāvieni un maigie skūpsti vairs neapmierina, gribas vairāk…

— Ejam ūdenī! - Viņš pielēca kājās un uzrāva arī Baibu.

*

Kalnos, beidzot viņi bija īstos kalnos ar stāvām klin­tīm, ar kraujām aizām. Aiz klinšu izciļņiem turēdamies viņi nokļuva kāda alā. Tā iesniedzās dziļi kalnā un pazuda tumsā.

— Varbūt senos laikos te mita zvērādās tērpušies cil­vēki? — Baiba, kas visur redzēja brīnumaino, ierunājās. Daumants iesmējās, tā iztraucēdams sikspārņu baru, kas, pie augstajiem griestiem pieķērušies, atpūtās pēc nakts medībām. Baiba izbailēs iekliedzās un metās uz izeju.