Nelielo noriņu alas priekšā no trim pusēm apņēma bieza vilkābeļu un savvaļas bumbieru audze, ceturtajā tieši blakus slejās vertikāla klinšu siena. Zilajās debesīs, spārnus tikko kustinādams, planēja vanags.
— Cik te labi! Nāc, brītiņu atpūtīsimies, — Baiba aicināja un atlaidās mīkstajā zālītē.
— Es mīlu tevi! — Daumants skaļi sauca
— Mīlu tevi, tevi! — atbalss atkārtoja.
— Tu atgādini apburtu pasaku princesi, un es tevi tagad pamodināšu. — Daumants pieliecās Baibai tuvu klāt. — Saki, ka mīli mani.
— Mīlu, mīlu, mīlu, — Baiba čukstēja. Pelēkajās acīs kā spogulī viņa saskatīja savu atspulgu.
Apkārtējā pasaule izgaisa. Divas mīlestības kļuva par vienu. Baiba šajā brīdī nejuta ne kaunu, ne bailes, viņu pārņēma skurbinoša laimes sajūta.
Uzbudinājums pamazām atslāba. Daumants paskatījās uz Baibu, Pirmā reize. Ko viņa tagad pārdzīvo? Meitenes droši vien jūt citādāk nekā puiši. Pastiepis roku, Daumants maigi, jau bez iekāres noglāstīja viņas augumu.
Baiba pasmaidīja ar acīm. Viņa bija pārāk satraukta, lai izteiktu kaut vārdu. Tas, kas ar viņiem nupat bija noticis, arī ir mīlestības daļa. Un dabas daļa. Uz brīdi ienāca prātā mātes brīdinājumi, patēva neķītrās piezīmes. Pēc viņu domām iznāk, ka Baiba tagad ir paklīdene. Bet kādēļ?