«Cik nepareizi mēs lietojam vārdu «mīlestība». Ko gan visu mēs nemīlam? Bulciņas, puķes, saules rietu, nosarmojušu koku, miglainu rītu, vecākus, savu māju…
Mēs degradējam šo svēto vārdu. Nevar mīlēt kūku, kūka var garšot, nevar mīlēt ziedošu ābeli, par to var vienīgi priecāties. Vārdu «Mīlestība» vajadzētu rakstīt ar lielo burtu, kā ticīgie raksta vārdu «Dievs», un lietot vienīgi īstu, patiesu jūtu izteikšanai. Neviena, pat visskaistākā puķe nečukstēs vārdiņu «mīļais», ar ko tiek izteikts viss,» Daumants prātoja, slepus uz Baibu skatīdamies. Daumants aizskāra Baibas plecu. — Ģērbsimies! Jāiet! Saule jau uz rietēšanu. Kautrigi aizgriezusies, Baiba sapogāja blūzīti.
*
Daumants drīz vicu iepazina ne visai prāvo atpūtnieku salmi, To lielākā daļa bija padzīvojuši ļaudis. Trīs reizes dienā viņi devās cauri vārtiņiem uz ēdnīcu jūras krasta, bez prasīšanas uzrādot jaunajam sargam caurlaides kartiņas. Grūtāk bija vakaros, kad satumsa. Gar jūras krastu stiepās jauniešu iecienītā promenades vieta, bet taisnākais ceļš no ciemata uz to veda cauri atpūtas nama parkam.