— Ko es tādiem varu padarīt? — pavecāka sieviete, kas stāvēja pie vārtiem ciemata pusē, žēlojas. — Viņi vienkārši pabīda mani sānis un iet, kur patīk.
Kādu vakaru, tranzistoru pilnā skaļumā kviecinādama, Daumantam un Baibai tuvojas jauniešu kompānija. No iebraucējiem, tas bija skaidrs.
— Lūdzu caurlaides!
— Ko? Ko tu teici? — Kāds puisis pievirzījās Daumantam bīstami tuvu. — Kas tas par zvēru? Ko tāds pa ziemu ēd?
Svešais nekaunīgi iepūta cigaretes dūmus Daumantam sejā, bet pēc brīža jau gulēja augšpēdus uz asfalta. Meitenes apjukušas ieķiķinājās.
— Stipri sasitāties? — Baiba piegāja pie pakritušā puiša.
Svešajam paspruka lamu vārdi, bet, ieskatījies Baibai acīs, viņš aprāvās.
— Jaunatnes čempions boksā, — Baiba klusi pateica. Un skaļi: — Tepat aiz atpūtas nama parka ir otrs ceļš uz jūru.
Baiba klusībā baidījās, ka aizvainotais puisis nesavāc drauģeļu baru un Daumantam neatriebjas, tādēļ viņa ne soli neatkāpās no Daumanta. Bet nekas nenotika.
Parka puķu stādījumi atradās tēvoča Mihaila pārziņā. Baltiem matiem, baltu bārdu, smaidīgs un labvēlīgs viņš staigāja no viena rožu dārza uz otru, izravēdams nezāles, apgriezdams vecos ziedus. Dārznieka lepnums bija puķu kalendārs pie administrācijas ēkas. Katru rītu viņš apmainīja datumus.
— Jau piecpadsmitais augusts! — atpūtnieki, uz ēdnīcu brokastīs iedami, izsaucās. — Cik ātri skrien dienas.