—  Vēl divpadsmit dienas, un mēs oficiāli būsim vīrs un sieva, — Daumants teica Baibai. — Un tad mūs nevarēs izšķirt pat tavs nejaukais patēvs!

Sēdēdams sarga nojumītē un neredzēdams Baibu, Dau­mants pavisam negaidot atklāja, ka ir greizsirdīgs. Kū­rortā bija tik daudz jaunu vīriešu, bet viņa tik skaista. Visi tā vien grib ar Baibu iepazīties, paflirtēt, uzsākt kādu romāniņu. Tādiem tīrais sīkums aiz garlaicības vien sa­grozīt meitenei galvu.

Laiku pa laikam Daumants nenocietās un skrēja uz ēd­nīcas terasi paskatīties, vai Baibai nav piesējusies kāda kompānija. Parasti viņa peldējās vai sauļojās norunātajā vietā. Bet reiz viņu nekur nemanīja. Daumantu pārņēma bailes: ja nu viņa pēkšņi iekļuvusi kādā straumē, kas velk iekšā jūrā? Nekāda labā peldētāja viņa nav, ķepurojas tāpat pa suniski.

— Baiba! — viņš, noskrējis pa kāpnēm pludmalē, skaļi sauca. Uz viņu raudzījās izbrīnījušās, ieinteresējušās, dus­mīgas sejas, — Baibāāā!

— Kas noticis? Ko tu auro kā negudrs? — Turpat bla­kus atskanēja viņam tik mīļā balss. Baiba ar mazu pui­sēnu ūdens malā cēla no oļiem un slapjās grants fantas­tisku pili. Bars mazuļu, apkārt sastājušies, ar interesi vē­roja, kas tur iznāks. — Kāda sieviete palūdza pieskatīt savu sīko, kamēr pati nopeldēsies, — Baiba paskaidroja.