*
Izdzisušais vulkāns Karadags vēl nebija paspējis nomest naksnīgas miglas segas. Kā viegli plīvuri tās tinās ap stāvajām virsotnēm. Daumants, jūras krastā uz akmens bluķa apmeties, aizgūtnēm zīmēja. Rīta saulē klintis atvizēja dzeltenos, rūsganos un brūnos toņos. Violetas ēnas piešķīra veidojumiem telpiskumu. Stāvajās klintīs ieķērusies augi ar savu sulīgo zaļumu atdzīvināja sastingušo akmens pasauli.
Cerēdama atrast kādu serdolika vai cita pusdārgakmeņa gabaliņu, Baiba, galvu noliekusi, staigāja gar jūras malu. Ar krāsaino akmentiņu meklēšanu bija aizrāvušies visi: sākot no bērniem un beidzot ar sirmgalvjiem.
— Labu veiksmi!
Daumants pacēla galvu. Viņam līdzās stāvēja stiegrains pusmūža vīrietis.
— Vai jūs mācāties akadēmijā? — viņš, brīdi vērojis, apjautajās.
— Nē, tāpat, sava prieka pēc, — Daumants negribīgi atbildēja. — Migla nekādi nepadodas.
Pamēģiniet tā. — Svešais no Daumanta kastes izņēma balto krītiņu, vieglītēm pieskārās zīmējumam un ar pirkstu mazliet paberza.
Tā pavisam nejauši Baiba un Daumants iepazinās ar mākslinieku Lapiņu no Sibīrijas.
Daumants klusēdams vēroja, cik veikli mākslinieks sapludināja toņus, ka ieklāja krāsas.
— Pastelis nav mana stihija, — Lapiņš skaidroja, — es vairāk ar eļļu vai akvareli. Katram jau savs. Tev, puis, talants ir, trūkst vienīgi zināšanu, bet bez tām tu taustīsies kā pa tumsu.