—  Gan es pats kaut kā …

—  Otrreiz atklāt Ameriku nav vērts, dzīve par īsu. Aka­dēmijā tu iemācītos pareizi zīmēt, apgūtu dažādas tehni­kas.

—  Es ari viņam saku, lai vismaz pamēģina tikt iekšā, — Baiba žēlojās. — Es strādāšu, pelnīšu, lai viņš mācās.

—  Tur jau nu tādus diletantus kā es gaida — durvis plaši atvērtas, laipni lūdzam… Viss! Nav ko ķēmo­ties! — Daumants negaidīti uzlēca kājās un saplēsa uzzī­mēto sīkās driskās.

—  To nu tu velti. — Gleznotājs Lapiņš pašūpoja galvu. — Piedod, ka es tā neaicināts iejaucos. Bet zīmēt jau var ari sava prieka pēc brīvajā laikā. Un mācīties kursos. Es pats tādus vadu. Pie manis nāk pat kāds akadēmiķis un nemaz nekaunas sēdēt blakus vidusskolniecei.

Daumants klusēja. Viņam kļuva kauns par savu pui­cisko izlēcienu.

Abi jutās bezrūpīgi kā bērni. Vienā paņēmiena uzskrē­juši Vientuļā Koka kalnā, viņi nolika krāsaino oļu sauju blakus Volohova kapam. Tāda esot šīs puses paraža.

Volohovs bija dzejnieks un gleznotājs, šejienes īpatnē­jās dabas apdziedātājs. Kādēļ viņš izvēlējās savu pēdējo atdusas vietu šeit — kalna virsotnē? No virsotnes varēja redzēt visu, kas viņam bija tuvs un mīļš: paša celto māju, kur ilgus gadus dzīvots un strādāts, paša stādīto dārzu, jūras līci, Karadagu.