Mežonīgajai, neskartajai ainavai ar pakalniem, kas austrumos stiepās līdz pat apvārsnim, iz­dzisušajam vulkānam un jūrai piemita savdabīgs skais­tums un diženums. Te pār cilvēku vēl valdīja pirmatnējā daba. Daumants iztēlojās, kā pirms gadu tūkstošiem pie­krastē savās ādas teltīs dzīvojuši senie kimmerf, šī novada pirmie iemītnieki, ka, pinkainos zirgos sēdēdami, klīstot no pakalna uz pakalnu, viņi sekojuši lopu bariem.

— Daumant, paskaties uz debesīm! — Baiba iesaucās. Violets mākonis kā teiksmains nezvērs atplestajā mutē

turēja sarkani kvēlojošu saules ripu, garā, zobainā aste bija atspiedusies uz klinšu virsotnes.

— Fantastiski! Tas tev noteikti jāuzzīmē. Zel, ka nepa­ņēmām līdzi pasteļus.

— Šādu mākoņu nekad vairs nebūs.

— Es tev palīdzēšu atcerēties. Paskat, saules vairs nav, un nezvēra vēders kļūst aizvien lielāks un lielāks.

—- Būs negaiss. Skrienam ātrāk lejā!

Negaiss viņus panāca pludmalē, krietnu gabalu no at­pūtas nama. Jūra putu mēlēm laizīja krastu.

Ejam peldēties! — Baiba varonīgi centās pārvarēt bailes.

— Ejam! Dod roku, lai viļņi tevi neierauj dzelmē. — Daumanta rokās viņa jutās pilnīgā drošībā.

Vasaras mājiņa, kurā viņi pārgulēja, bija tumša un mitra, Daumants iededza sveces galu.

— Veicīgi pārģērbies! Es aizskriešu pēc vakariņām un karstas tējas.