*

Kalnos valdīja pirmsausmas miers. Pat cikādes, kas visu nakti bija dziedājušas, klusēja. Pret maigajām pasteļkrāsas debesīm Karadaga klintis izskatījās drūmas un bargas. Kopa ar gleznotāju Lapiņu Baiba un Daumants pa šauru, stāvu taciņu kāpa aizvien augstāk kalnos.

Pa labi ar rožainu mākoņa cepurīti galvā, vietām apau­dzis biezu mežu, slējās Lielais Karadags. Kreisajā pusē atradās robota klinšu grēda. Vietām to kā ar milzu nazi sašķēla stāvas aizas, paverot skatu uz jūru. Pie vertikā­las 'klints, kas vientuļa pacēlās grēdas virsotnē, māksli­nieks apstājās.

— Šo klinti dēvē par Velna Pirkstu. Pastāv nostāsts, ka senatnē te upurējuši, lai pielabinātu ļaunos garus.

Koktebeles līcis un ciemats bija redzami kā uz delnas. Virs Vientuļā Koka kalna kā nokaitēta vara panna pacē­lās saule. Pērļaini ievizējās ūdens.

—   Kolosāli! Es tālāk ne soli! — Daumants atsēdās uz klintsbluķa un izņēma zīmēšanas piederumus.

—   Cik' gadus neesmu šo ainavu vērojis, bet ikreiz tā citādāka un ikreiz saviļņo ar savu skaistumu, — ierunājās Lapiņš.

Baiba, ar muguru pret klinti atspiedusies, skatījās, kā saule ceļas augstāk, kļūst arvien dzeltenāka un jūra zaudē savu varavīkšņaino vizmojumu. Daumants un Lapiņš strā­dāja aizgūtnēm.

— Dzirdiet, gaiss dzied! — Baiba sauca,

— Mazliet tālāk uz priekšu ir šaura, akmeņaina aiza. Pa to no jūras ceļas silta gaisa strāva, kas atbalsojas klintīs un rada šīs neparastās skaņas, — Lapiņš paskaid­roja.