— Es paiešos, paskatīšos.
— Tikai nemēģini rāpties lejā! Šī aiza ir paņēmusi vairāku vieglprātīgu jauniešu dzīvības. Ar Karadagu jokot nedrīkst!
Baiba sēdēja takas malā un domīgi raudzījās lejā, kur ūdens, atspoguļojot apkārtējās klintis, laistījās zeltainos toņos.
Baibai un Daumantam šķita, ka viņi nokļuvuši teiksmainā pasaulē, kur ļauns burvis milžus pārvērtis par akmens skulptūrām, un nu tās stāv un gaida savu atbrīvotāju. Lapiņš te pazina un zināja nosaukt ikvienu klinšu veidojumu:
— Šī grupa ir karalis, karaliene un viņu svīta. Bet tur mazliet tālāk — viņu troņa zāle, vai nav trāpīgi? Visskaistāk Karadagā ir pavasarī. Saulē izdegušās kalnu nogāzes tad klāj zāle —- cilvēkam līdz jostasvietai. Zied savvaļas peonijas, magones, tulpes.
Negaidot aiz pagrieziena klintis pavērās un skatam atklājas plaša ieleja ar zilzilu jūras līci un nelielu ēku puduri krastmalā.
— Tā ir bioloģiskā stacija, kas pēta apkārtnes dabas un ūdens resursus. Nokāpsim lejā! Man tur dzīvo draugi. Varbūt izdodas sarunāt motorlaivu, tad varēsim atgriezties Koktebele pa jūru.
Tā patiešām bija skaista, neaizmirstamiem iespaidiem bagāta diena. No jūras skatoties, Karadags atgādināja draudīgu, neieņemamu cietoksni, aizsargātu ar robotiem mūriem un augstiem torņiem.