Stāvas aizas, apaugušas mežrožu krūmiem, nobeidzās ar jaukiem, klusiem līcīšiem. «Laupītāju» līcī aiz «Ivana klints» kādreiz kontrabandistu nelielie kuģīši slēpušies no vajātājiem. Cauri visā Krimas piekrastē izslavētajiem «Zelta vārtiem» varēja izbraukt pat neliels burinieks, par motorlaivu nemaz nerunājot.

—  Uz «Jevgeņija Oņegina» manuskripta malas sagla­bājies Puškina pašrocīgs šīs klints zīmējums, — Lapiņš stāstīja.

—  Vai mēs arī nevarētu? — Daumants lūdzoši paska­tījās uz mākslinieku. — Es ātri.

- Nav jau mums kur steigties. — Laivas īpašnieks apžēlojas par māksliniekiem, pabrauca tālāk no krasta jūra un apturēja motoru.

Kamēr abi zīmēja, Baiba nespēja atraut skatu no intere­santas zemūdens pasaules. Dzidrajā ūdenī starp ūdens­augiem peldēja sudrabainās, svītrotās pelamīdas. Sīkas zivtiņas, kā sunīšus spēlējot, ķēra cita citu, krinolīnos tērpušas medūzas dejoja graciozu menuetu. Slaida un ātra kā šautra parādījās kāda plēsīga zivs, iztraucēja zemūdens pasaules mieru un atkal pazuda, turot mutē noķertu pelamīdu.

Braucēju skatieniem garām slīdēja milzīgs, lēcienam atspēries «Lauva», zemesraga gala tupēja «Zilonis» un, beidzot, klintsradzē dzejnieka Volohova profils ar viņam raksturīgo degunu, piemiegto aci un kuplo bārdu.