—  Paliec mierā, tēv! Mēs ari abi jauni sagājām kopā, un mums tāpat nekā nebija. Labāku sievu par Baibu Daumantam neatrast. — Māte tūlīt nostājās dēla pusē.

—  Ko tu trako kā nepilnīgais? — brālis Kristaps noprasīja, kad abi bija palikuši vieni savā istabā. — Vai kaut kas «piededzis»?

—  Es viņu mīlu, vai tu to spēj saprast, grāmatu tārps? Četrus gadus es viņai esmu sekojis kā ēna, baidījies, ka viņa neiemīlas citā, ka nepamet mani. Es negribu vairāk gaidīt un mocīties nevienu dienu.

—  Tātad tu neesi drošs, ka viņa tevi mīl tikpat stipri kā tu viņu?

—  Visus skolas gadus gājām līdzās, un viņa mani uzskatīja par labu draugu. Un tikai pavisam nesen beidzot izskaidrojāmies.

Brīdi valdīja klusums.

— Es tevi apskaužu, mazo brāl. Baibas dēļ.

— Vai tiešām tu nekad neesi pa īstam iemīlējies? Vecākais brālis pakratīja galvu. — Mūsu kursā sieviešu,

ka biezs, bet neviena nav sirdij tuva.

— Krist, vai tu nevarētu piespēlēt mazliet naudas? Mēs ar Baibu laižam uz dienvidiem.

Kristaps izņēma no maka piecus desmitniekus, ko bija krājis kurpēm. — Ņem par labu! Vairāk man nav.

—  Paldies. Sākšu strādāt, atdošu.

—  Gan jau.

Kristaps lielā slepenībā gatavojās uzrakstīt romānu par jauniešiem. Taču, lai to veiktu, vajadzēja ne tikai trāpīgas detaļas un dzīves pieredzi, bet pats galvenais — spēju iejusties varoņu jūtu pasaulē.