Par jauniešiem nekas, tos viņš puslīdz pazina, bet ko iesākt ar vecāko paaudzi, ja viņš nespēj izprast pat savu tēvu 11 n māti? Ko viņi domā, kad klusēdami vaļējām acīm guļ viens otram līdzās? Tēvs bija jaunāks par Daumantu, kad zaudēja roku. Māte reiz ieminējās, ka tēvs jaunībā esot labi zīmējis un sapņojis par akadēmiju, bet nodots mācībā pie mēbeļu galdnieka. Kādēļ tēvs sāka dzert? Varbūt aiz sirdēstiem par neizdevušos dzīvi, par zudušajiem jaunības sapņiem?

Dažreiz cilvēkā gadiem ilgi rūgst neapmierinātība ar sevi, ar ģimeni, ar darbu. Un pēkšņi tā izlaužas uz āru. Dažs meklē mierinājumu, aizmirstību, iespēju izteikt vai parādīt sevi vaļaspriekos, bet citi — kā Daumanta un Kristapa tēvs — sāk dzert.

Māte kādreiz dziedāja korī. Bet nu jau vairākus gadus viņa to pametusi: neesot spēka izstaigāt uz mēģinājumiem. Apbedīt var ne tikai tuviniekus un draugus, bet arī sapņus. Māte vispirms apraka sapni par medicīnu, bet pēc tam — arī par dziedāšanu.

Pats briesmīgākais laikam gan ir apbedīt mīlestību. Savu kvēlo jaunības dienu mīlestību māte apliecināja ar darbiem. Riskējot ar dzīvību, viņa kara laikā izglāba iemīļoto no drošas' nāves, pēc tam apprecēja invalīdu. Visu mūžu viņa ir vīru žēlojusi, mierinājusi un balstījusi. Bet kā var mīlēt dzērāju? Kristaps atcerējās — reiz pirms pāris gadiem, kad tēvs sita māti, Daumants, klāt pieskrējis, kliedza: