— Tauta vienmēr devusi dabas veidojumiem trāpīgus nosaukumus. Es nekad nemainītu šo neskarto dabas stūrīti pret Jaltas vai Alupkas pārapdzīvotību, troksni un mākslīgi veidoto ainavu, —- Lapiņš teica.
— Mēs arī ne. Paldies par skaisto dienu.
*
Puķu kalendārs nepielūdzami rādīja, ka bezrūpīgās brīvdienas drīz beigsies.
— Sarīkosim mūsu šīs vasaras darbu izstādi, — Lapiņš ierosināja. — Mani akvareļi, tavi pasteļzīmējumi.
— Līdzās jūsu lieliskajiem darbiem manējie… Ko tur runāt, — Daumants atteicās. — Negribu, ka citi par mani smejas.
— Pirmkārt, tavi pasteļi nemaz nav peļami, otrkārt, tevi te neviens nepazīst, un reizēm ir lietderīgi no malas paklausīties, ko citi spriež par tavu darbu. Savāc visus zīmējumus un atnes uz bibliotēku!
Lapiņa mierīgie un pārliecības pilnie vārdi Daumantu pārliecināja. Šajā mēnesī viņš no Lapiņa iemācījās vairāk nekā visā iepriekšējā laikā. Gleznošanu viņš nepametīs, to Daumants klusībā bija cieši nolēmis.
Spilgtais plakāts pie bibliotēkas durvīm ieinteresēja gan atpūtniekus, gan garāmgājējus. Lapiņu pazina daudzi. Viņa akvareļu izstādes te notika gandrīz vai katru vasaru. Daumants, aiz grāmatu plauktiem aizslēpies, klausījās apmeklētāju vērtējumu. Kādā jauniešu barā viņš pamanīja puisi, ar kuru kādreiz bija notikusi saķeršanās.
— Drosmīgi uztriepts. Veči, jūs nezināt, kas viņš Ir? — Droši vien kāds pensionārs, kas aiz gara laika zīmē.