—  Runā, esot jauns čalis, tepat no atpūtas nama.

—  Neko teikt, tam ir ķēriens.

— Žēl, ka es tā neprotu. — Kāda jauniete šķelmīgi paskatījās uz savu pavadoni.

—  Tu proti ko citu.

—  Nu, ko tad?

—  Mīlēt.

—  Kaunies!

Daži mēģināja salīdzināt attēloto ar pašu redzēto un jūtas pārsteigti, ka nav spējuši saskatīt skaisto, kas atro­das tepat blakus — gluži vai ar roku aizsniedzams.

— Apsveicu. Pirmajai reizei nav slikti, — Lapiņš, pār­lasīdams izstādes apmeklētāju atsauksmes, rezumēja. — Šis attiecas uz tevi, paglabā par piemiņu. Gan labās, gan ari sliktās. Tāda, puis, ir dzīve. Bez ēnām tik spilgti neizceltos arī saules gaisma.

Pēdējā vakarā Baiba un Daumants ilgi sēdēja plud­malē. Ēdnīca nodzisa gaisma. Koktebeles brodvejs kļuva tukšs. Apklusa tūristu bāzes skaļrunis, kas pārraidīja diskomūziku. Tālajā zemesraga galā mirkšķināja vientuļa taciņa. Virs Karadaga klintīm izlīda mēness — oranžs kā apelsīns. Tumšajā ūdenī klājās vizmojoša zelta taciņa.

Mēness starus stīgo

Dzelmē dzidrajā,

It kā balsis mani

Turpu aicina… —

Baiba klusi dungoja.

«Uz kādu sapņu pili es aizvedīšu savu sievu?» Dau­mants prātoja. «Uz ūķi bēniņos, kur kaimiņu vecīši ga­diem ilgi glabājuši visādas grabažas. Vajadzēja palikt Rīgā un visu savest kārtībā. Bet nu jau ir par vēlu.»