*

Daumants pie savējiem ieradās vakariņu reizē.

— Kolosāli! Esmu izsalcis kā vilks!

— Nu, nu, vai tad tur, dienvidos, badā dzīvojāt? Nemaz tik izkāmējis neizskaties, — Māte nopētīja savu jaunāko.

— Neko lielu jau bļaut nevar. Jūra gan tur vienreizēja. Un daba pirmatnēja kā pirms tūkstoš gadiem. Man vesela kaudze skiču. Vēlāk parādīšu. Kā pie jums pa šo laiku?

—  Normāli, — brālis atbildēja.

—  Baibas senči neuzradās?

—  Nē,

— Jāaizkāpj uz mūsu nākošo mītni. Jāpiekrāmējas. Vai tu, Krist, man nepiepalīdzētu?

— Var jau.

— Tu nevarētu pāris naktis pārgulēt Zanes is­tabā, — Daumants palūdza, kad abi bija izgājuši uz ielas — Kamēr mēs visu savedam kārtība.

—  Kur tu biji agrāk? — Kristapa balss skanēja bargi, bet acīs mirdzēja smieklu uguntiņas.

—  Saproti, nekādi nedabūjam biļetes — ne uz lidma­šīnu, ne vilcienu, — Daumants taisnojās.

Vecā saimniece, kūkumu uzmetusi, raka zemi,

— Ejiet vien augšā! — viņa uzsauca. Izmīdītās kāpnes čīkstēja.

— Vismaz neviens nemanīts nevarēs jūs pārsteigt, — Kristaps iesmējās. — Slēdz vaļā!

Daumanta plaukstā iegūla spoža atslēga.

— Nu, mīlīši! Tas gan ir pārsteigums.