Mēbeles viņš tūlīt pazina. Zēna gados viņu mājas bēniņi bija apkārtējo nerātņu patvēruma vieta un klubs. Vecajā skapī starp kožu saēstajam drēbēm viņi slēpa pašdarinātus šaujamos, uz ļodzīgā galda ar apaļām, virpotām kājām sita trumpas. Nu galds izskatījās gluži kā jauns.
Pažobelē aiz aizkariem ieslēpušies guļvieta, krēsli, senlaicīga etažere ar Daumanta grāmatām, te bija viss, kas dzīvei nepieciešams.
— Es esmu mēms! Pa kuru laiku jūs to paveicāt? Kā Baiba priecāsies! Es viņai nekā neteikšu. Tā būs jūsu kazu dāvana, viskolosālākā, kāda tikai var būt
*
Drebošu sirdi Baiba vēra sava dzīvokļa durvis. Patēvs skatījās televizoru un pat galvu nepagrieza uz viņas pusi. Māte rosījās pa virtuvi.
— Ak tad pārradies gan. Mēs jau sākām bažīties. Labi atpūties?
Tas bija redzams tāpat bez jautāšanas.
— Māt, man tev kas svarīgs sakāms. Mēs rīt sareģistrējamies.
Mātei saļodzījās kājas, un viņa smagi atkrita krēslā.
— Tā jau var sirdstrieku dabūt. Ar ko tad? Vai ar to gaisagrābsli Daumantu?
— Viņš nav nekāds gaisagrābslis, bet mans vīrs. Pati zini, cik ilgi mēs jau draudzējamies. Un es viņu mīlu.
— Krietna meita, neko teikt. Paslepšus, mātei aiz muguras.
— Tu biji prom, un pēc tam aizbraucām mēs.
— Vai esat padomājuši, kur dzīvosiet? Pie mums nav ko cerēt, Naikovskis to puisi neieredz ne acu galā.