— Triecam viņu ratā! Kam vajadzīgs tāds tēvs?! Es viņu ienīstu!
Bet es viņu vēl vienmēr redzu tādu kā jaunībā — drošsirdīgu, jautru, skaistu, visas partizānu brigādes mīluli, — māte dēliem atteica.
Par mātes lielo cerību, nepiepildīto sapņu iemiesojumu kļuva vecākais dēls Kristaps. Meita Zane un jaunākais dēls Daumants mācījās kā pa celmiem, galvenokārt uz trijniekiem, Kristapa liecībā virknējās vieni vienīgi piecnieki, turklāt tie nāca bez īpašas piepūles. Daumants kopā ar citiem zēniem barā klaiņoja apkārt, kāpa kokos, plēsa drēbes, kaitināja kaimiņus, Kristaps pa to laiku rātni sēdēja mājās un lasīja grāmatas vai mācījās. Zelta medaļa, pēc tam augstskola. Mātei par lielām bēdām, viņš neaizgāja uz mediķiem. Kristapu interesēja svešvalodas. Fakultātē viņš drīz vien izvirzījās gan mācībās, gan sportā un sabiedriskajā darbā. Pasniedzēji viņu uzskatīja par drošu kandidātu aspirantūrai, bet kursa biedru vidū Kristaps nebija iecienīts, jo domāja tikai par sevi. Pārējo biedru problēmas viņu neinteresēja.
*
Simferopole abus ceļotājus sagaidīja ar dienvidu svelmi. Izklaiņojušies pa pilsētu, noguruši un izsalkuši viņi nonāca tirgus laukumā. Baibai aizrāvās elpa no augļu un dārzeņu pārpilnības. Plūmes, aprikozes, persiki, āboli, pirmās vīnogas, svaigas vīģes — tik mīkstas un saldas, ka pašas kusa mutē, — prasīt prasījās, lai tās nogaršotu.