Dievs žēlīgais, ko vēl ne! — Mersedesa izbīlī iesaucās.

Kāpēc ne? — es vaicāju.

Tur viņu nevar vest, Džerij. Dārziņš ir ļoti mazs. Turklāt misis Rodrigesa ļoti mīl savas puķes.

Kāds tam sakars ar tapiru? Viņš būs piesiets. Galu galā kaut kur taču viņam jāpaliek, un pagaidām tā ir vienīgā iespēja.

Nu tad manis pēc vediet ar, — Mersedesa, apzinā­damās savu taisnību, pašapmierināti sacīja, — bet vē­lāk nesakiet, ka neesmu jūs brīdinājusil

Labi jau, labi. Tagad iesim pabrokastot, jo pulk­sten divos man jāpiebrauc pie Džekijas, jāuzzina par kuģa biļetēm atpakaļbraucienam. Pēc tam varam pa­ņemt Klaudiju.

Kas tas Klaudijs tāds?

Tapirs. Es viņu tā iesaucu, jo ar savu garo, ro­miešu degunam līdzīgo purnu viņš atgādina vienu no senaj iem imperatoriem.

Klaudijs! — Hosefina ķiķināja. — Tas ir nāvīgi jocīgi.

Četros pēcpusdiena mes paņemam tapiru, kurš maz­liet stīvējās pretī, un braucām uz Marijas māju; pa ceļam nopirkām garu suņa saiti un kaklasiksnu, piemē­rotu lielam angļu dogam.

Dārziņš, kā Mersedesa bija sacījusi, patiešām izrā­dījās ļoti mazs. Tā platība nepārsniedza piecdesmit reiz piecdesmit pēdas, īstenībā dārziņš bija tikai tāda kvad­rātveida ieplaka, kuru no trim pusēm ieslēdza kaimiņ­māju melnās sienas, bet no ceturtās — maza verandiņa ar divviru durvīm, kas veda uz Rodrigesu istabām. Ap­kārtējās augstās mājas dārziņu vērta krēslainu un mitru, tomēr misis Rodrigesa bija paveikusi brīnumu, iedēstīdama tajā tādas puķes un krūmus, kas vislabāk aug tieši noēnotās vietās.