Klaudiju, kas tagad nežēlīgi spārdījās, mēs iznesām cauri visai mājai pa verandas durvīm dārzā un tur piesējām saitē pie verandas kāpnītēm.
Ar savu romiešu snuķi Klaudijs atzinīgi paošņāja mitrās zemes un puķu smaržas, kas dvesmoja viņam pretī, un tad izgrūda dziļu, apmierinātu nopūtu. Es noliku viņam blakus bļodiņu ar ūdeni, veselu kaudzi sasmalcinātu dārzeņu un augļu un gāju projām. Marija apsolīja tūlīt no paša rīta piezvanīt man uz viesnīcu un pastāstīt, kā Klaudijs jūtas. To viņa arī tiešām izdarīja.
Džerij? Labrīt!
Labrīt! Kā klājas Klaudijam?
— Ziniet, labāk būtu, ja jūs atbrauktu, — viņa sacīja tā, it kā vēlētos sliktu vēsti pateikt pēc iespējas sau- dzīgāk.
Kāpēc? Kas noticis? Vai viņš saslimis? — es satraukts taujāju.
Ak nē! Slims viņš nav, — Marija svešādā balsī turpināja. — Bet naktī viņš pārrāva saiti, un, kad mēs viņu atradām, viņš jau bija apēdis pusi māmiņas begoniju. Es Klaudiju ieslodzīju ogļu pagrabā, bet māmiņa augšā guļamistabā mokās ar galvas sāpēm. Labi būtu, ja jūs atbrauktu un paņemtu līdzi jaunu saiti.