Tas ir dzīvnieks, apmēram tik liels kā ponijs, ar garu degunu. Tapirs izskatās kā mazs, nepareizi izveidojies zilonītis.
Es nemaz nebrīnos, ka jums neļauj viņu turēt uz viesnīcas jumta, — Mersedesa piezīmēja.
Bet viņš jau vēl ir mazs… ne lielāks par cūku.
Te bus piecdesmit centi.
Es atradu telefonu, pārvarēju Argentīnas telefonu sistēmas grūtības un uzgriezu Marijas numuru.
Marij? Te Džerijs. Kā veicās ar tapiru?
Redziet, mani draugi izbraukuši, tā ka jūs nevarat tapiru vest pie viņiem. Bet māmiņa domā, ka viņu gluži labi varētu atvest pie mums un turēt dārzā.
Patiešām?
— Jā, tā viņa teica.
— Nu jā, bet vai viņa maz zina, kas ir tapirs?
Jā, es viņai pastāstīju, ka tapirs ir tāds mazs zvēriņš ar biezu spalvu.
Tas nu gan nav gluži precīzs zooloģisks apraksts. Ko viņa teiks, kad es pie jums ieradīšos ar kaut ko gandrīz pavisam kailu labas cūkas lielumā?
— Atvests ir atvests, — Marija loģiski secināja.
Es nopūtos.
Labs ir. Atvedīšu tapiru šovakar. Okei?
— Okei, un neaizmirstiet paķert līdzi tam mazliet ēdamā.
Es atgriezos pie Hosefinas un Mersedesas, kuras mani sagaidīja ar slēptu ziņkāri.
Nu, ko viņa teica? — Mersedesa beidzot iejautājās.
Šodien pulksten četros sākam operāciju «Tapirs».
Uz kurieni tad mēs viņu vedīsim?
Uz Marijas māju. Viņas māte atļāva tapiru turēt dārzā.