Nolādējis visus dzīvniekus un jo sevišķi tapirus, es ielēcu taksometrā un drāzos uz Marijas māju, ceļā apstādamies, lai nopirktu četrpadsmit podiņus pašu skaistāko begoniju, kādas vien bija dabūjamas.
Klaudiju es atradu ogļu putekļiem klātu domīgi zelējam kādu lapu. Es viņu krietni sabāru, piestiprināju viņam jauno, stipro saiti (pietiekami izturīgu, lai noturētu dinozauru), uzrakstīju misis Rodrigesai dažus atvainošanās vārdus un, saņēmis no Marijas solījumu tūlīt sazināties ar mani, ja rastos jauni sarežģījumi, aizgāju.
Otrā rītā viņa man atkal piezvanīja.
Džerij? Labrīt!
Labrīt! Viss kārtībā?
Nē, — Marija drūmi sacīja, — viņš atkal izdarīja to pašu. Nu māmiņai vairs nav nevienas begonijas, un viss dārzs izskatās tā, it kā tajā būtu strādājis buldozers. Man liekas, viņam vajadzīga ķēde.
Ak vai, — es nostenējos, — aduana un šis sasodītais tapirs mani novedīs tiktāl, ka es sākšu aiz bēdām dzert. Nu labi, atbraukšu un atvedīšu ķēdi.
Un vēlreiz es ierados Rodrigesu mājā, paņēmis līdzi ķēdi, ar kuru varētu noenkurot okeāna laineri «Queen Mary», un lielu daudzumu puķpodu. Klaudijs bija sajūsmā par ķēdi. Viņš to kodīja un zelēja, jo tai bija patīkama garša, bet vēl vairāk viņam patika tās varenā, skanīgā graboņa, kad papurināja galvu; šis troksnis vedināja domāt, ka Rodrigesu dārzā darbojas metāl- lietuve.