Es manījos projām, iekams misis Rodrigesa pagūst nonākt lejā, lai noskaidrotu trokšņa cēloni.
No rīta Marija man atkal piezvanīja.
«— Džerij? Labrīt!
Labrīt! — es atsaucos, un man bija spēcīga priekšnojauta, ka šis rīts nekāds labais vis nebūs.
Man ļoti žēl, bet māmiņa saka, ka Klaudijs jāved prom, — Marija paziņoja.
Ko viņš šoreiz izdarīja? — es izmisis vaicāju.
«— Ziniet, — Marija iesāka ar tikko jaušamu humora pieskaņu balsī, — māmiņa vakar rīkoja viesības. Tikko bijām apsēdušies pie galda, dārzā izcēlās briesmīgs troksnis. Klaudijam bija izdevies atraut ķēdi no kāpņu margām, es pat nevaru iedomāties, kā tas bija iespējams. Lai nu kā, bet, pirms mēs paguvām kaut ko pasākt, Klaudijs iebruka pa verandas durvīm istabā, vilkdams aiz sevis ķēdi.
Vai dieniņ! — es pārbijies iesaucos.
Jā, jā, — Marija turpināja, mulsi iesmiedamās, — tas bija tik jocīgi. Viesi izbailēs pielēca kājās un spruka uz visām pusēm, bet Klaudijs kā spoks, žvadzinādams ķēdi, skrēja apkārt galdam. Tad, nobijies no visa šī trokšņa, viņš kaut ko izdarīja… nu, jūs jau saprotat… «izdekorēja» grīdu.
Ak debess! — es ievaidējos, jo zināju, kā Klaudijs spēj «izdekorēt».
Tā māmiņas viesības izjuka, un viņa lūdza ar jums parunāt, vai tapiru nevarētu vest prom. Viņa domā, ka Klaudijs dārzā nejūtoties labi un vispār viņš neesot simpātisks dzīvnieks.