Mūsu pēdējā kara padomē (to noturējām mazajā stūra kafejnīcā) Marija nāca klajā ar kādu ierosinājumu, kas viņu acīmredzot bija nodarbinājis jau ilgāku laiku.
Džerij, es domāju, mums derētu kāds, kas labi pārzina ceļus, — viņa sacīja, tiesādama lielu rausi, kurā bija iecepta sevišķi liela vērša mēle, — uzkoda, ko Argentīnā dēvē par sviestmaizi.
Kādēļ? — es jautāju. — Mums taču ir kartes.
—<> Jā, bet jūs nekad neesat braucis pa Patagonijas ceļiem, un tie ir tādi kā nekur citur pasaulē.
Kādi tad? — es painteresējos.
Slikti, — Marija atteica, viņa nemēdza velti tērēt vārdus.
Marijai taisnība, — Džekija sacīja. — Par šiem ceļiem visi stāsta briesmu lietas.
Mana dārgā, tu labi zini un ari es zinu, ka šādas briesmu lietas par ceļiem, moskītiem vai mežonīgām ciltīm stāsta vienmēr un it visur, kurp vien tu gribētu doties, un parasti tie ir tukši izdomājumi.
Tomēr man šķiet — Marijas priekšlikums nav peļams. Ja mēs varētu sameklēt kādu cilvēku, kas pazīst ceļus un būtu ar mieru aizvest mūs turp, tad vismaz zinātu, kas mūs gaida atpakaļceļā.
Bet mums nav tāda cilvēka, — es aizkaitināts atbildēju. — Rafaels ir koledžā, Karloss atrodas ziemeļos, Braiens mācās …
Mums ir Dikijs, — Marija sacīja.
Es nesapratnē raudzījos viņā.