Kas tas par Dikiju? — es beidzot iejautājos.
Mans draugs, — viņa jautri sacīja, — viņš ļoti labi vada mašīnu, pazīst Patagoniju un vispār ir patīkams cilvēks. Dikijs bieži piedalās medību ekspedīcijās un radis daudz ko paciest.
Vai ar vārdu «paciest» jāsaprot grūtības, vai arī tas ir netiešs mājiens, ka mūsu sabiedrība varētu aizvainot viņa maigo raksturu?
Beidz savas asprātības! — Džekija norāja. — Ma- rij, vai šis puisis būtu ar mieru braukt mums līdzi?.
Nu, protams, —> Marija atsaucās. — Viņš teica, ka ļoti gribētu.
Labi, — Džekija sacīja, — kad viņš varētu ar mums tikties?
Es viņam piekodināju, lai viņš būtu apmēram pēc desmit minūtēm šeit, — Marija paskaidroja. — Domāju, ka Džerijs gribēs viņu redzēt, jo var taču gadīties, ka viņš jums nepatīk.
Es pārsteigts lūkojos uz abām sievietēm.
Vai tā nav laba ideja? — Džekija jautāja.
Jūs gribat dzirdēt manas domas? — es savukārt vaicāju. — Man šķiet — jūs jau visu esat norunājušas.
Es domāju — Dikijs jums patiks… — Marija iesāka, un tai pašā brīdī Dikijs ienāca.
Pirmajā mirklī es nospriedu, ka Dikijs man nepavisam nepatīk. Viņš neizskatījās pēc tāda, kuram kādreiz būtu nācies kaut ko paciest, un es šaubījos, vai viņš vispār spējīgs ciest.
Dikijs bija izmeklēti labi ģērbies, pārāk izmeklēti. Viņam bija apaļa, tukla seja, acis kā pogas, virslūpu greznoja paplānas ūsiņas kā brūna naktstauriņa spārni, bet tumšie mati bija tik rūpīgi ieziesti un pieglausti, ka izskatījās kā uzgleznoti.