Dikijs de Sola, — Marija mazliet satraukta iepazīstināja.
Dikijs man uzsmaidīja, un šis smaids pārvērta viņa seju.
—- Vai Marija jums jau stāstīja? — viņš vaicāja, rūpīgi ar mutautiņu noslaucīdams krēslu un tikai tad apsēzdamies pie galda. — Ar lielāko prieku es brauktu jums līdzi, ja vien jūs to vēlētos. Ar lielāko prieku dotos uz Patagoniju, kuru es ļoti mīlu.
Es sāku pret viņu iesilt.
— Ja es jums nederu, varu nebraukt, tomēr ieteicu manu priekšlikumu pie'ņemt, jo es pazīstu ceļus. Vai jums ir karte? A, tas labi, un tagad atļaujiet jums šo to paskaidrot.
Abi kopā mēs noliecāmies pār karti, un pēc pusstundas Dikijs bija pilnīgi iekarojis manu sirdi. Viņš ne tikai lieliski pārzināja apvidu, kuram mums jādodas caur, — man iepatikās arī viņa īpatnējā lauzītā angļu valoda, personības šarms un nepārspējamais humors.
Labi, — es sacīju, salocīdams kartes, —> ja jūs varētu atlicināt laiku, mēs ļoti priecātos.
Graujoši! — Dikijs iesaucās, pastiepdams man pretī roku.
Ar šo mazliet nepiedienīgo izsaucienu darījums bija noslēgts.
NOSLĒPUMAINO TROKŠŅU ZEME
Patagonijas līdzenumi ir bezgalīgi, jo iie grūti pārejami un tāpēc maz izpētīti; šodien iie šķiet tādi paši kā sensenos laikos un droši vien tādi saglabāsies ari tālā nākotnē. Čārlzs Darvins, Ceļojums ar kuģi «BJgls»