Ceļojumu uz dienvidiem mēs uzsākām pienaini blāvā ausmā, kas solīja brīnišķīgu dienu. Ielas bija tukšas un skanīgas, rasoto parku un skvēru malās pacēlās ziedu kupenas — veselas kaudzes zilu, dzeltenu un rožainu ziedlapiņu, nobirušas no palo borracho un jakarandas kokiem.
Priekšpilsētā iegriezušies kādā sānielā, ieraudzījām kopš izbraukšanas pirmo rosību — bariņš ielas tīrītāju izpildīja savu rīta baletu. Tas bija tik neparasts skats, ka mēs labu brīdi lēnā gaitā braucām viņiem nopakaļus, lai pavērotu.
Pa ielas vidu ar pieci kilometri ātrumu stundā dārdēdama brauca mēslu mašīna, tās pakaļgalā līdz ceļiem atkritumos stāvēja mēslu savācējs. Četri vīri kā vilki rikšoja mašīnai līdzās, brīžiem pazuzdami kādos tumšos vārtos, lai atkal parādītos ar pilniem atkritumu spaiņiem uz pleciem. Viņi joņoja blakus mašīnai un katrs bez pūlēm pasvieda gaisā savu pilno spaini, bet vīrs, kas stāvēja uz vezuma, to saķēra, iztukšoja un aizmeta atpakaļ, visu paveikdams ar vienu pašu plūstošu kustību. Darba veikšanai nepieciešamais laiks te bija aprēķināts līdz pēdējam sīkumam: mirklī, kad tukšais atkritumu spainis traucās lejā, pilnais jau lidoja augšup. Pusceļā abi spaiņi pašāvās viens otram garām un pilnais tika saķerts un iztukšots. Dažubrīd gaisā vienlaicīgi atradās četri spaiņi. Darbs norisa klusu ciešot un neticamā ātrumā.