Pilsēta, kas tikko modās, drīz vien palika mums aiz
muguras; mēs braucām pa klaju lauku, ko zeltīja uzlecošā saule. Agrais rīts bija vēss, un Dikijs, to paredzēdams, bija silti saģērbies. Viņš bija apvilcis garu tvīda mēteli un baltus cimdus, tumšās, mīlīgās acis un labi koptās «tauriņa» ūsas lūkojās ārā no jocīgas briežu mednieka cepures apakšas, kuru, kā viņš pats paskaidroja, valkājot, «lai ausis vienmēr būtu siltas».
Sofija un Marija sakņupušas tupēja mašīnas pakaļgalā uz mantu kalna, kuru lielākā daļa, kā viņas apgalvoja, esot iepakotas kastēs ar asām kā naži malām. Džekija un es sēdējām priekšējā sēdeklī blakus Dikijam, uz ceļiem mums bija izklāta karte, un mēs, noliekušies pār to, pūlējāmies nospraust maršrutu.
Dažām apdzīvotām vietām, kurām vajadzēja braukt cauri, bija nepārspējami nosaukumi: Caskomusa, Do- loresa, Nekočea, Tres Arroijosa un vēl citi līdzīgi vārdi, kurus izrunāt bija tīrais baudījums. Mūsu ceļš Veda cauri diviem ciemiem, kas atradās dažu jūdžu attālumā viens no otra un saucās «Mirušais Kristietis» un «Bagātais Indiānis». Marija paskaidroja, kā šie dīvainie nosaukumi radušies: indiānis kļuvis bagāts tāpēc, ka nonāvējis kristieti un nozadzis viņa naudu; lai cik interesants šāds izskaidrojums, manuprāt, tas tomēr nevarēja būt īstais.