Divas dienas mēs traucāmies pa tipisku pampu ap­vidu — zeltainu līdzenumu, kur līdz ceļiem zālē ganījās lopi; retumis pazibēja eikaliptu puduri, to bālie stumbri

ar atlupušo mizu Izskatījās kā lepras slimnieka locekļi; mazas, glītas estansijas balti vizēja lielu ombu koku ēnā, drūmās zarotnes balstīja masīvi, bemberaini stumbri.

Kārtīgos žogus, kas stiepās gar ceļu, vietumis bieza kārtā nosedza vīteņaugi, kuros karājās zilganbāli ziedi apakštases lielumā, un katrs trešais ceturtais žoga stabs auklēja dīvaino, futbolbumbai līdzīgo mūrniekputna ligzdu.

Tā bija krāšņa, ziedoša, savā vienveidīgajā košumā gandrīz apnicīga ainava.

Trešajā dienā pret vakaru mēs nomaldījāmies; no­braukuši ceļa malā, atkal noliecāmies pār kartēm un de­dzīgi strīdējāmies.

Mūsu tuvākais ceļamērķis bija kāda pilsēta ar no­saukumu Karmen de Patagonesa, tā atradās Rionegro ziemeļu krastā. Es ļoti vēlējos pārnakšņot šai pilsētā, jo Karmen de Patagonesā savā ceļojumā ar kuģi «Bīgls» kādu laiku bija uzturējies Darvins; es gribēju redzēt, kādas pārmaiņas pilsēta piedzīvojusi simt gadu laikā.