Un tā, par spīti pārējo ekspedīcijas dalībnieku protestiem, kurii gribēja apmesties pirmajā piemērotajā miteklī, kas gadītos ceļā, mēs braucām tālāk. Tomēr izrādījās, ka Karmen de Patagonesa bija vienīgā iespējamā nakšņošanas vieta, jo ceļā negadījās neviena māja; beidzot ieraudzījām sev priekšā blāzmojam sīku bālas gaismas kūlīti. Pēc desmit minūtēm mūsu apvidus mašīna jau piesardzīgi brauca pa Karmen de Patago- nesas bruģētajām ielām, uz kurām laternas meta nespodras, trīcošas gaismas strēles.
Pulkstenis rādīja otro rīta stundu; ik māja vienaldzīgi vērās mums pretī ar cieši aizslēģotiem logiem. Vājas cerības, ka izdosies sastapt kādu cilvēku, kurš varētu pateikt, kur atrodas viesnīca, bet mums tas bija vajadzīgs, jo visas mājas abās ielas pusēs izskatījās pilnīgi vienādas, tā ka nebija iespējams atšķirt viesnīcu no privātas dzīvojamās ēkas.
Mēs apstājāmies pilsētas centra laukumā un noguruši un aizkaitināti spriedām, ko darīt, kad negaidot zem vienas no ielas laternām parādījās glābējs eņģelis liela, slaidi noauguša polismeņa izskatā; viņš bija ģērbies tīrā, kārtīgā uniformā ar spožu siksnu un spodros
zābakos. Polismenis mūs pieklājīgi sveicināja, paklanījās pret sieviešu dzimumu un ar vecmodīgu galantumu norādīja uz kādu sānielu, kur, viņš apgalvoja, mēs atradīšot viesnīcu.