Mēs piebraucām pie lielas, drūmas mājas ar cieši aizslēģotiem logiem un tik masīvām durvīm, kādas pie­derētos katedrālei. Skaļi padauzījuši pa varenajām, no­deldētajām durvīm, sākām pacietīgi gaidīt. Pagāja des­mit minūtes, joprojām vēl neviens neatsaucās, tad Di­kijs metās uz durvīm ar tādu sparu, ka šim triecienam, ja vien tas būtu izdevies, vajadzēja atmodināt pat mi­rušos. Bet, tikko viņš iegāzās durvīs, tās neizprotamā kārtā piepeši atsprāga vaļā un pavēra skatienam garu, vāji apgaismotu gaiteni ar durvīm katrā pusē un mar­mora kāpnēm, kas veda uz augšējiem stāviem.

Līdz nāvei nogurušiem un briesmīgi izsalkušiem mums nebija vēlēšanās cienīt citu cilvēku īpašuma tie­sības, un mēs kā iekarotāja armija iesoļojām viesnīcas skanīgajā vestibilā. Tur mēs stāvējām un saucām «hallo!», līdz visa viesnīca drebēja no mūsu kliedzie­niem, bet atbildes nebija.

Zini ko, Džerij, var taču gadīties, ka viņi visi ir miruši, — Dikijs nopietni teica.

Pieņemsim, ka tā, bet tādā gadījumā ieteicu izklīst un pašiem uz savu roku sameklēt guļvietas, — es at­bildēju.

Mēs uzkāpām augšā pa marmora kāpnēm un, pavē­ruši pēc kārtas visas durvis, atradām trīs guļamistabas ar uzklātām gultām. Guļvietas mums nu bija, tagad abi ar Dikiju kāpām atkal lejā, lai izpētītu, vai viesnīcā ir arī kādas labierīcības.