Pirmās durvis, ko šajos meklējumos atrāvām vaļā, ieveda mūs pustumšā guļamistabā, kurā stāvēja milzīga divguļamā gulta ar senlaicīgu baldahīnu. Pirms vēl paguvām izbēgt ārā gaitenī, no segu apakšas kā valis no dzelmes iznira kāds milzīgs stāvs un gāzelēdamies nāca mums pretī. Tā bija kolosālu apmēru sieviete vaļīgā flaneļa naktskreklā; viņa droši vien svēra savus piecpadsmit stounus [3] . Sieviete iznāca gaitenī, blisinādama acis, ģērbdama mugurā plīvojošu, spilgti zaļu kimono ar lielām rozā rozēm, un efekts bija pārsteidzošs: es neviļus iedomājos, ka viens no Celsi
puķu izstādes viseksotiskāko rožu klāstiem piepeši uzsācis patstāvīgu dzīvi. Pār sievietes kuplajām krūtīm izplūda divas garas sirmu matu šķieznas; apvilkusi ki- mono, viņa tās veikli pārmeta pār pleciem un veltīja mums labsirdīgu, miegainu smaidu.
Buenas noch.es, [4] —- viņa pieklājīgi sveicināja.
Buenas noches, senora, —< mēs atbildējām ne mazāk pieklājīgi šai agrajā rīta stundā.
i Hablo con la patrona? [5] — dikijs apjautājās.
— Si, si, sehor, — viņa atteica, plati smaidīdama, — i que queres? [6]
Dikijs atvainojās par neparasto apmeklējumu, bet