viesnīcas saimniece tikai atmeta ar roku. Vai būtu iespējams, Dikijs gribēja zināt, dabūt kafiju un sviestmaizes. Kālab ne — saimniece atsaucās. Bez tam, Dikijs skaidroja, mums steidzīgi jātiek tualetes istabā, vai viņa būtu tik laipna mūs uz turieni aizvest. Labsirdīgi smiedamās un jokodamās, viņa mūs pavadīja uz kādu mazu ar flīzēm izliktu telpu, parādīja, kā jālieto skalojamā ierīce, un, mīlīgi pļāpādama, pagaidīja, kamēr mēs ar Dikiju sakārtojāmies.
Tad tusnīdama un gorīdamās viesnīcniece atgriezās virtuvē un sagatavoja mums veselu kalnu sviestmaižu un kannu kūpošas kafijas. Pārliecinājusies, ka mums ir viss, ko vēlamies, un viņas palīdzība vairs nav vajadzīga, saimniece aizlīgoja atpakaļ uz gultu.
No rīta pabrokastojuši uz ātru roku apbraukājām pilsētu. Man palika iespaids, ka, atskaitot elektrifikāciju, kopš Darvina laika pilsēta ļoti maz mainījusies; mēs to atstājām un braucām no kalna lejā uz plato dzelzs tiltu, kas uzcelts pār Rionegro sarkanbrūnajiem ūdeņiem. Mašīna aizrībināja pāri tiltam, mēs atstājām Buenosairesas provinci un iebraucām Cuvutas provincē, bijām šķērsojuši tikai vienu upi, bet negaidot atradāmies gluži citā pasaulē.
Pazudušas bija sulīgi zaļās pampas, to vietā abpus putekļainā ceļa, cik tālu sniedza acs, pletās tuksnesīgs, vienmuļš līdzenums, klāts pelēkzaļiem brikšņiem — ap trīs pēdas augstiem krūmiem, kas bija sētin nosēti asiem, durstīgiem dzelkšņiem.