Sausajā briksnājā, šķiet, nebija nekādas dzīvības, jo apstājušies nedzirdējām ne putnu dziesmas, ne kukaiņu sanoņu, šajā vienkrāsai­najā, marsiāniskajā ainavā vienīgi vējš maigi zuzēja dzelkšņainajos krūmos, nekas tur arī nekustējās, izņe­mot mūs pašus un milzīgo putekļu grīsti, kas vērpās aiz mašīnas.

Braukt pa šo apvidu bija ārkārtīgi grūti un nogurdi­noši. Mūsu priekšā taisnā virzienā līdz pat apvārsnim stiepās nelīdzens, dziļām grambām izvagots ceļš, un pēc pāris stundām šīs ainavas vienmuļīgums bija mūs tiktāl notrulinājis, ka uzmācās miegs, no kura mūs pa­modināja griezīga riteņu čirkstoņa, mašīnai ietriecoties lūstošajos brikšņos.

Vakarā pirms iebraukšanas Deseado pilsētā kādā ceļa posmā, kuru lietus bija atmiekšķējis un virskārtu pār­vērtis par kaut ko līdzīgu biezai līmei, mums gadījās ķibele. Dikijam, kurš ilgu laiku bija vadījis mašīnu, piepeši sāka miegaini klanīties galva, un, pirms kāds no mums iespēja ko glābt, mašīna, nerimtīgi buksē­dama, ar visu piekabi jau bija pamatīgi iestigusi ceļ­malas dubļos.

Negribīgi kāpām ārā no mašīnas, tūlīt mūs sagrāba salts vakara vējš, un blāvajā rieta gaismā bija jāķeras pie darba, lai atāķētu piekabi un pēc tam to un mašīnu katru atsevišķi izstumtu sausumā.